Nopirkām lauku māju un veicot remontu atradām īpašnieku noslēpumus

 

Māris un Maija jau gadiem ilgi loloja klusu sapni. Viņu pilsētas dzīve — nemitīgā rīta dūmaka, kaimiņu mūžīgie soļi virs galvas un dobjā liftu dūkoņa — bija kļuvusi par smagu nastu.

Viņi ilgojās pēc rītiem, kuros dzirdama tikai koku šalkoņa, un vakariem, kurus neaizsedz augstceltņu ēnas. Pēc ilgām, reizēm pat nogurdinošām sarunām par ģimenes budžetu, viņiem beidzot smaidīja veiksme.

Māris, kurš vienmēr bija bijis pragmatisks un piesardzīgs, apgalvoja, ka viņa alga “atduras pret griestiem”, tomēr ar Maijas taupīgumu (un reizēm arī neatlaidīgo spiedienu) viņiem izdevās iekrāt pietiekami, lai iegādātos pus sabrukušu, bet šarmantu lauku īpašumu pie Salacgrīvas. Māja piederēja kādai senai, jau gandrīz izzudušai dzimtai. Tās pēdējais saimnieks, kluss un savrups kungs vārdā Valdis, bija devies aizsaulē, neatstājot tiešus mantiniekus, kas vēlētos turpināt saimniekošanu šajā vientuļajā, bet skaistajā vietā.

 

Pirkums, kas šķita pārāk labs, lai būtu patiesība

Cena bija aizdomīgi zema. Maija jau pirmajā apskates dienā, neievērojot caurās jumta kores un pelējuma smaku stūros, sāka plānot interjeru. Viņa iztēlojās dārgas dizaina mēbeles un smagus aizkarus, kas plīvos jūras vēsmā. Māris tikai klusējot nopūtās, kārtējo reizi atgādinot par ierobežotajiem līdzekļiem, taču viņa acīs arī bija redzams gandarījums — viņš beidzot bija izpildījis solījumu ģimenei.

Remontdarbi sākās ar milzu entuziasmu. Jānis, kurš jau otro gadu mācījās tehnikumā par metinātāju un kļuva par spēcīgu jaunu vīrieti, uzņēmās visgrūtākos darbus. Viņš ar lauzni un veseri triecās cauri vecajām starpsienām, kamēr jaunākā māsa Līva, pusaudzes vecumam raksturīgā nepatikā, ar gariem zobiem palīdzēja iznest gadu desmitiem krātos krāmus.

“Mana pensija ir 485 eiro; bērni laikam uzskata, ka esmu bijusī deputāte” sūrojas Skaidrīte

Tonakt gaisā virmoja dīvains satraukums

Bija silts augusta vakars. Viņi strādāja līdz vēlam, mēģinot pabeigt pieliekamā telpas iztīrīšanu zem vecajām ozolkoka kāpnēm. Kad Jānis sāka plēst uzpūtušos, saplaisājušo linoleju, zem kura slēpās melni, laika saēsti grīdas dēļi, viņa lauznis pret kaut ko atsitās ar dobju, metālisku skaņu.

Sākumā viņi domāja, ka tā ir kāda sena kanalizācijas lūka vai pamatu stiprinājums. Taču, kad Māris palīdzēja dēlam pacelt smago dēli, viņu skatienam pavērās metāla kaste, rūpīgi ietīta vaskadrānā un apsieta ar rupju auklu. Istabā iestājās kapa klusums, ko pārtrauca tikai sienāžu sisināšana aiz loga.

Kad Māris ar drebošām rokām atvēra vāku, viņi neieraudzīja ne zeltu, ne naudu. Kastē bija pedantiski sakārtotas vēstuļu kaudzes, veci rokrakstā rakstīti dokumenti un dzeltenīgi fotoattēli. Maija pirmā pastiepās pēc vienas no fotogrāfijām. Viņas acis iepletās, un viņa klusi apsēdās uz noputējušā sola.

Veci aizvainojumi un pēkšņas aizdomas

Tajā brīdī sākās kaut kas negaidīts. Tā vietā, lai priecātos par vēsturisko atradumu, Maija acumirklī vērsās pret Māri. Viņa pamanīja kādu dokumentu ar zīmogu, kas liecināja par īpašuma pārvaldību gadiem senā pagātnē.

— Māri, tu zināji, vai ne? – viņas balss bija griezīga kā stikls. — Tu zināji, ka šī māja piederēja manai vecmāmiņai pirms tās nacionalizācijas? Tu nopirki mūsu pašu dzimtas mantojumu un man to nepateici!

— Maija, par ko tu runā? Es šo māju atradu sludinājumu portālā! – Māris izskatījās patiesi apjucis.

— Neticu! Tu vienmēr esi bijis noslēpumains ar naudu. Tu teici, ka alga “atduras pret griestiem”, bet varbūt tu visu šo laiku esi krājis, lai izpirktu manas dzimtas grēkus un pēc tam izliktos par varoni? – Maija sāka runāt arvien skaļāk, viņas gadiem uzkrātais aizvainojums par finansiālo nedrošību izlauzās uz āru.

Strīds uzliesmoja kā sauss siens. Maija pārmeta Mārim, ka viņš gadiem ilgi ir tērējis ģimenes līdzekļus slepeniem darījumiem, kamēr viņai nācies taupīt uz katra soļa. Viņa bija pārliecināta, ka kaste ir pierādījums Māra dubultajai dzīvei.

Patiesība, ko glabāja dēls

Šajā brīdī istabā iestājās neērta pauze. Jānis, kurš līdz šim bija klusējis, nolika lauzni un piegāja pie galda. Viņš paņēma vienu no vēstulēm un mierīgi to atvēra.

— Nav vērts strīdēties par to, ko jūs abi nesaprotat, – Jānis teica, viņa balss skanēja neparasti pieauguši. — Tētis tiešām neko nezināja. Un mamma, tu arī nē. Bet es zināju.

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk